Sekulāristu definīcija: Džordžs Džeikobs Holyoake ieviesa terminu sekulārisms

Sekulārisms ir uzskatu sistēma, kas veicina reliģijas nošķiršanu no valsts. Pirmo reizi to izdomāja Džordžs Džeikobs Holyoake 19. gadsimta vidū, un kopš tā laika tas ir kļuvis par mūsdienu sabiedrības stūrakmeni. Sekulārisma pamatā ir ideja, ka reliģiju nedrīkst izmantot, lai ietekmētu valsts politiku vai valdības lēmumus. Tā vietā tā iestājas par baznīcas nošķiršanu no valsts un indivīda tiesību un brīvību aizsardzību.

Džordžs Džeikobs Holyoake un sekulārisma izcelsme

Džordžs Džeikobs Holiuks bija britu sociālais reformators un rakstnieks, kurš 19. gadsimta vidū ir izdomājis terminu “sekulārisms”. Viņš stingri iestājās par baznīcas nošķiršanu no valsts un apgalvoja, ka reliģiju nedrīkst izmantot, lai ietekmētu sabiedrisko kārtību. Viņš arī atbalstīja vārda brīvību un tiesības uz domstarpībām, kā arī bija galvenā figūra britu kooperatīvu kustības attīstībā.

Sekulārisma ietekme

Kopš tās pirmsākumiem sekulārismam ir bijusi liela ietekme uz sabiedrību. Tas ir palīdzējis izveidot tolerantāku un iekļaujošāku sabiedrību, kurā indivīdi var brīvi praktizēt savus uzskatus, nebaidoties no vajāšanas vai diskriminācijas. Tas ir arī palīdzējis aizsargāt mazākumtautību grupu tiesības un ļāvis indivīdiem paust savu viedokli, nebaidoties no atriebības.

Secinājums

Džordžs Džeikobs Holyoake tiek uzskatīts par termina “sekulārisms” izgudrotājs 19. gadsimta vidū. Viņa aizstāvība par baznīcas nošķiršanu no valsts ir dziļi ietekmējusi mūsdienu sabiedrību, palīdzot veidot tolerantāku un iekļaujošāku vidi. Sekulārisms ir ļāvis indivīdiem paust savu viedokli, nebaidoties no atriebības, un ir palīdzējis aizsargāt mazākumtautību grupu tiesības.

Neskatoties uz tā nozīmīgumu, ne vienmēr ir liela vienošanās par to, ko sekulārisms ir. Daļa no problēmas slēpjas apstāklī, ka jēdzienu “laicīgais” var lietot vairākos veidos, kas, lai arī ir cieši saistīti, tomēr ir pietiekami atšķirīgi, lai būtu grūti precīzi zināt, ko cilvēki varētu domāt. Vārds laicīgs latīņu valodā nozīmē 'šīs pasaules' un ir pretējs reliģisko . Sekulārismu kā doktrīnu parasti izmanto, lai aprakstītu jebkuru filozofiju, kas veido savu ētiku, neatsaucoties uz reliģiskām dogmām un kas veicina cilvēka mākslas un zinātnes attīstību.

Džordžs Jēkabs Holyoake

Terminu sekulārisms 1846. gadā izveidoja Džordžs Džeikobs Holyoake, lai aprakstītu 'viedokļa formu, kas attiecas tikai uz jautājumiem, kuru jautājumus var pārbaudīt ar šīs dzīves pieredzi' (Angļu Secularism, 60). Holyoake bija angļu sekulārisma un brīvdomības kustības vadītājs, kurš kļuva slavens plašākai sabiedrībai ar savu pārliecību par angļu valodu un lielāku cīņu pret angļu valodu. zaimošana likumus. Viņa cīņa padarīja viņu par varoni visu veidu angļu radikāļiem, pat tiem, kas nebija brīvdomīgu organizāciju biedri.

Holyoake bija arī sociālais reformators, kurš uzskatīja, ka valdībai ir jāstrādā strādnieku šķiru labā un slikti jābalstās uz viņu vajadzībām šeit un tagad, nevis jebkādām vajadzībām, kas viņiem varētu būt par turpmāko dzīvi vai viņu dvēselēm. Kā redzams no iepriekš minētā citāta, viņa agrīnais termina “sekulārisms” lietojums nepārprotami neatspoguļoja šo jēdzienu pretstatā reliģijai; drīzāk tas tikai garāmejot attiecas uz ideju koncentrēties uz šo dzīvi, nevis uz spekulācijām par jebkuru citu dzīvi. Tas noteikti izslēdz daudzas reliģiskās pārliecības sistēmas, galvenokārt Holyoake laika kristīgo reliģiju, taču tas ne vienmēr izslēdz visas iespējamās reliģiskās pārliecības.

Vēlāk Holyoake skaidroja savu terminu skaidrāk:

Sekulārisms ir tas, kas tiecas attīstīt cilvēka fizisko, morālo un intelektuālo dabu līdz augstākajam iespējamajam punktam kā tiešais dzīves pienākums, kas ieaudzina dabiskās morāles praktisko pietiekamību neatkarīgi no ateisma, teisma vai Bībeles, kas izvēlas Kā savas procedūras metodes cilvēku pilnveidošanas veicināšana ar materiāliem līdzekļiem un piedāvā šīs pozitīvās vienošanās kā kopīgu savienības saikni visiem, kas dzīvi regulētu ar saprātu un cildinātu to ar kalpošanu” (Sekulārisma principi, 17).

Materiāls vs nemateriāls

Atkal mēs redzam koncentrēšanos uz materiālo un šo pasauli, nevis uz nemateriālo, garīgo vai jebkuru citu pasauli, taču mēs arī neredzam nekādu konkrētu apgalvojumu, ka sekulārisms ietver reliģijas neesamību. Sekulārisma jēdziens sākotnēji tika izstrādāts kā nereliģiska filozofija, kas koncentrējās uz cilvēces vajadzībām un rūpēm šajā dzīvē, nevis uz iespējamām vajadzībām un bažām, kas saistītas ar jebkuru iespējamo pēcnāves dzīvi. Sekulārisms tika veidots arī kā a materiālistisks filozofija, gan attiecībā uz līdzekļiem, ar kuriem bija jāuzlabo cilvēka dzīve, gan attiecībā uz tās izpratni par Visuma būtību.

Mūsdienās šādu filozofiju mēdz saukt par humānismu vai sekulāru humānismu, savukārt sekulārisma jēdziens, vismaz sociālajās zinātnēs, ir daudz ierobežotāks. Pirmā un, iespējams, visizplatītākā jēdziena “laicīgais” izpratne mūsdienās ir pretstatā “reliģiskajam”. Saskaņā ar šo lietojumu kaut kas ir laicīgs, ja to var iedalīt pasaulīgajā, civilajā, nereliģiskā cilvēka dzīves sfērā. Sekundārā izpratne par “laicīgo” tiek pretstatīta visam, kas tiek uzskatīts par svētu, svētu un neaizskaramu. Saskaņā ar šo lietojumu kaut kas ir laicīgs, ja tas netiek pielūgts, kad tas netiek godināts un kad tas ir atvērts kritikai, spriedumam un aizstāšanai.